×

Nefrīta locekļa izmēģinājumi.

Mēriju diez vai varētu nosaukt par ļoti skaistu. Simpātiska? Jauka? Apburoša? Varbūt. Taču, ja kādam ienāktu prātā sadalīt viņas figūru pa daļām, sejas līnijas, balss tembru...

Nu, tas katrā ziņā būtu ļoti netaktiski, jaunu aristokrātisku lēdiju novērtēt kā kādu ķēvi vai tīrasiņu kuci. Katrā ziņā Mērija bija jauna, asprātīga, ārkārtīgi moderna, vienmēr nevainojami ģērbusies, bet viņas viesībās vienmēr piedalījās pašas slavenākās personas, kas bija nonākušas publikas redzeslokā - aktieri, mākslinieki, jaunās universitātes zvaigznes. Mērija šos ļaudis sauca par "saviem atradumiem" un ārkārtīgi lepojās ar savu vairāku gadu laikā sakrāto kolekciju. Daži no eksponātiem bija nejēdzīgi, daži pat interesanti un pat cienījami. Mērijai vienmēr bija patikuši interesanti cilvēki.

Pirms pieciem gadiem Mērija apprecējās. Viņai bija burvīgs dēlēns, un vīrs viņu vienkārši dievināja. Viņi bija bagāti - nē, nevis labi situēti -fui, kāds vulgārs apzīmējums - bet vienkārši bagāti. Ja Mērijai gribējās kaut ko nopirkt, viņa devās uz Parīzi vai Milānu. Ja viņai gribējās ziedu, viņas auto piebrauca pie labākā ziedu veikala.



Stāvot veikala vidū un pārlaižot visam savas mirdzošās acis, Mērija teica:

Es paņemšu šīs, šīs un vēl šīs. Un šo rožu vāzi. Jā, visas rozes no tās vāzes. Un dažas narcises.

Pārdevējs klanījās un atnesa ziedus. Mērija brīdi domāja un parasti piebilda:

Un vēl iedodiet man tās sārtās tulpītes. Pēc tam viņa devās uz automašīnu izsūtāmās pavadībā, kura nesa milzīgu puķu klēpi, kas bija ietīts baltā papīrā un drusku atgādināja savīstītu mazuli.



Reiz kādā ziemas dienā Mērija iegāja kādā antikvariāta Antonijas ielā. Viņai patika šis veikaliņš. Pirmkārt tur gandrīz nekad nebija pircēju. Likās pat dīvaini, ka veikaliņš nav bankrotējis - bet varbūt tas jau atradās uz sabrukuma sliekšņa. Bez tam jaunais saimnieks un viņa sieva, kas viņam palīdzēja apkalpot apmeklētājus, bija pat smieklīgi uzmanīgi pret Mēriju. Viņai pietika parādīties veikalā, kad abi jau izplūda smaidā, salika rokas un nesakarīgi izteica savu apbrīnu. Viņi, protams, lišķēja, taču tajā visā bija kaut kas, kas tam piešķīra savu pievilcību.

- Redziet, kundze, - klusi un goddevīgi teica pārdevējs, man patīk šādas lietas. Vislabprātāk es tās vispār nepārdotu cilvēkiem, kas nav spējīgi tās novērtēt, kuriem nepiemīt šī smalkā, retā izjūta...

- un drusku aizelsies viņš izklāja viņas priekšā zilu kvadrātveida kastīti, kuras iekšienē it kā dzīvoja vakara debesis ar mirdzošiem zvaigžņu dārgakmeņiem.

Bet visvairāk Mērijai patika pikantās austrumu rotas, kas dažreiz bija pat drusku piedauzīgas. Bija patīkami turēt rokās šīs senās lietiņas, glāstīt tās, apspriest to neapstrīdamo vērtību ar viegli aizelsušos jaunu cilvēku. Bija patīkami redzēt vieglu kauna sārtumu viņa jauniņās sievas vaigos.

Šoreiz viņš viņai bija paglabājis peni, kuru dēvēja par nefrīta ziedu. Viņš to bija noglabājis speciāli Mērijai un nevienam nerādīja. Burvīgs nefrīta ziediņš, kuru klāja gluda rakstu, dzīsliņu, mezgliņu un pauguriņu kārtiņa. Tas bija kaut kas vidējs starp augu un kāda - katrā ziņā diezgan liela - jūras dzīvnieka penis.

Mērija novilka garos cimdus. Viņa vienmēr novilka cimdus, ja vēlējās kā nākas apskatīt šādas lietiņas. Jā, šis ķīniešu nieciņš viņai iepatikās, pavisam noteikti iepatikās. Grozot peni rokās, glāstot un maigi aptaustot to, viņa domāja par to, cik interesanti būtu vērot to darbībā. Viņa pacēla acis un pēc jaunā cilvēka sejas izteiksmes saprata, ka pašā tālākajā viņa apziņas stūrītī arī bija ataususi šī nepieklājīgā doma. Jo labāk! Viņš pārliecās pār leti, un viņa garie, nervozie pirksti sniedzās pēc saslietās, uzpūstās peņa galviņas.

Atļaušos pievērst jūsu uzmanību, kundze, ne tikai peņa izmēriem, bet arī peņa galviņas formai. Ķīniešu meistars peņa galviņu attēlojis vislielākās spriedzes un baudas mirklī, tā vien liekas, ka tūlīt. .. - viņš acīmredzot gribēja teikt kaut ko par sēklu izvirdumu, bet nesaņēmās, apklusa un nosarka līdz matu saknēm.

Viņa sieva kautrīgi stāvēja nomaļus un centīgi izkārtoja diadēmas, izliekoties, ka viņu saruna uz viņu nekādā ziņā neattiecas. Neattiecas? Bet Mērija bija pilnīgi pārliecināta, ka abi vienkārši mokās vēlmē pārdot šo iespadīgo mākslīgo peni. Iespējams, ka šāds lepns pirkums viņu veikaliņam palīdzētu vēl kādu brīdi noturēties.

Burvīgi! - Mērija kopā ar pārdevēju glāstīja nelīdzenumus uz nefrīta peņa saknēm. Bet cik var maksāt šis jaukais mākslīgais loceklis?

Sākumā veikaliņa īpašnieks it kā nedzirdēja jautājumu. Pēc tam tikko dzirdami atbildēja:

Astoņus tūkstošus latu.

Astoņus tūkstošus. - Mērija klusēja. Viņa nolika mantiņu uz letes un atkal uzvilka cimdus. Astoņus!

Kad viņa atsāka runāt, viņas balsī skanēja nožēla:

Protams, es ļoti vēlētos iegūt šo lietu savai austrumu kolekcijai. Bet... Tas taču nav . viltojums, īsts nefrīta penis, kas apdziedāts senās ķīniešu dziesmās?

Protams, kundze, - ar cieņu atbildēja pārdevējs, - jūs taču zināt, ka es nekad neiedrošinātos...

Tātad, šo lietiņu apbrīnoja ne tikai ar acīm.

Nū-ū? - jaunais cilvēks savilka uzacis.

Es gribu teikt, ka uz viņu ne tikai skatījās - viņu izmantoja - teica Mērija, viegli sakaitinātā balsī.

- Domāju, ka jā, kundze, - pārdevējs piekrita.

Redziet, - domīgi teica Mērija, demonstrējot savas šaubas, - Faktiski astoņi tūkstoši priekš manis nav problēma. Tātad, es pat varētu nopirkt šo nefrīta locekli...

Viņa paklusēja, lai izbaudītu viņa sasprindzināto uzmanību un smieklīgi izstiepto kaklu. Arī viņa sieva, protams, klausījās.

- No otras puses, kur jūs esat redzējis, ka darbojošos instrumentu vai iekārtu pērk, to nepārbaudot?

- Nepārbaudot?

- Nu protams! Pleijeram jāspēlē, . televizoram jārāda, loceklim... hm...

- Jā, bet kā to lai pārbauda, kundze? Likās, pārdevējs visiem spēkiem cenšas izprast viņas domu.

- Naturāli, es domāju! - un Mērija dāvāja viņam vienu no saviem žilbinošajiem smaidiem.

- A! O! - pārdevējs pēkšņi saprata un staroja. - Darbībā! Domāju, ka to būtu iespējams nokārtot. Es sarunāšu ar... ē, vienu vai divām dāmām, kuras labprāt...

- Diez vai es pārāk ilgi varēšu turēt šādu summu - Mērija viņu pārtrauca. - Patiesību sakot, mēs ar vīru plānojam šādas tādas izmaiņas mājā.

Būs nepieciešami brīvi līdzekļi. No otras puses, ja . es jau būtu nopirkusi un pārnesuši mājās šo lietu, viņš nesāktu iebilst. Viņš ir liels austrumu mākslas cienītājs. Tā ka...

Viņa redzēja, ka pārdevējs mokoši cenšas uztvert viņas domu.

Nevaru iedomāties, kā mēs acumirklī, tepat uz vietas...

Mērija uzmeta viņam daudznozīmīgu skatienu, pēc tam viegli pašķielēja uz viņa sievu. Bet kāpēc gan nevarētu...

Likās, šī doma viņu apstulbināja.

Es... Es parunāšu ar Luīzi. Viņš ātriem soļiem iegāja zāles attālākajā galā pie sievas. Mērija redzēja, ka viņš satver to ap vidukli un viegli glāstot, kā mierinot zirgu, kaut ko karsti čukstēja viņai ausī. Nepacietīgi dauzot ar nefrīta locekli pa leti, Mērija redzēja, ka meitene noliedzoši purina galvu, kaut ko čukstus atbild, kā viņš pierunā un pārliecina.

Man nav pārāk daudz laika, - viņa atgādināja.

Laulātie abi kopā pienāca pie letes. Viņš bija iekarsis, uzskrūvējies, viņa gandrīz raudāja.

Luīze ir ar mieru, - pārdevējs paskaidroja. - tūlīt mēs aizslēgsim durvis.

Mērija viegli pasmaidīja. Viņa ne mirkli nešaubījās, ka saņems to, ko vēlas.

Nu, mīļā, iepazīsties ar to kā nākas, - viņa teica Luīzei. - Paņem to rokās!

Meitene paklausīgi paņēma locekli rokās. Viņas pirkstiņi pārskrēja tam visā tā garumā. Atgriezās pārdevējs ar speciālu ziedi. Gatavojot nefrīta locekli darbam, viņi neskatījās viens uz otru.

Iesim aizmugures telpās, kundze, - klusi teica Luīze.

Kādēļ? Mēs visu izdarīsim šeit, uz letes, -mierīgi teica Mērija. Viņu ārkārtīgi uzbudināja jaunās meičas samulsums.

Mūs var ieraudzīt no ielas.

Nu, kas par to? Paceliet svārkus, mana mīļā, un sāciet! Citādi es vienkārši zaudēšu pacietību.

Zem Luīzes svārkiem atradās burvīgas cakainas biksītes. Meitene atmetās atpakaļ, un vīrs tās ātri novilka. Sprogainais kaunuma pauguriņš likās pavisam jauns un stingrs. Mērija arvien vairāk uzbudinājās.

Papletiet taču viņas kaunuma lūpiņas, muļļa! - viņa uzbrēca vīram.

Vagīnas ieeja izrādījās tumši sārta, ar reljefu, it kā muskuļotu klitoru. Ķīniešu mākslas darbs sāka grimt aliņā.

Dziļāk, dziļāk! - Mērija atkārtoja. - Tagad kustiniet!

Nefrīta loceklis sāka slīdēt starp stingrajām kaunuma lūpiņām. Luīze aizvēra acis un ievaidējās. Bija skaidri redzams, ka negaidītā ielaušanās viņu stipri iespaido. Vīrs pa to laiku bija apradis ar viņam atvēlēto lomu un kustināja nefrīta locekli tā, kā vīrieši to parasti dara, enerģiski, dažādi un kaislīgi. Kaut kādā veidā viņš nojauta, ka, nesagaidījusi orgasmu, pircēja neaizies.

Mērija ar pirkstu galiem glaudīja meitenes vaigu, pārlaida tos kaklam, atpogāja dažas kleitas pogas un maigi izņēma krūti ar saspringušu galiņu. Nefrīta loceklis darbojās arvien ātrāk. Visi trīs juta orgasma tuvošanos. Mērija noliecās un ar lūpām pieplaka Luīzes pusatvērtajai mutei - tieši tai brīdī, kad pār meitenes ķermeni pārskrēja pēdējais orgasma vilnis un viņa uz veikaliņa letes sāka locīties tik patīkamā, tik jaukā, tik pazīstamā un saldkairā orgasma dejā..

Pagāja ne mazāk kā trīs minūtes, pirms visi atguva elpu un pārdevējs uzdrošinājās pajautāt:



- Nu, vai jūs pērkat, kundze? Jautājums izskanēja nedroši, gandrīz bailīgi. Mērija nesteidzīgi apskatīja meitenes nekustīgo ķermeni, viņas paplestās kājas, mitros,

sprogainos matiņus uz kaunuma un uz sekundes simtdaļu sajuta vēlēšanos atbildēt ar atteikumu. Vai tad vīrs varēs attaisnoties jaunās sievas priekšā? īsāk sakot, Mērija būtu varējusi ar vienu vārdu izjaukt šo trauslo ģimenes harmoniju - un tas viņai sagādātu baudu. Bet vai to neatstāt uz citu reizi? No šī pārīša varēja panākt vēl ko vairāk. Meitene ir tik jauka un nu jau nedaudz mauciska...

Mērija redzēja, ka pārdevējs ir burtiski aizturējis elpu, gaidot izšķirošo lēmumu.

Labi, es ņemu, - viņa teica. - Bet, ja man vēl radīsies problēmas, mēs vēl paeksperimentēsim, vai ne, Luīze?

Jā, kundze! - pakļāvīgi atbildēja meitene.

Mērija zināja, ka gan šis atgadījums, gan pats nefrīta loceklis patiks viņas vīram un daudzajiem salona apmeklētājiem. Kādēļ gan nepiedāvāt dažiem labiem draugiem apmeklēt šo veikaliņu? Par to vajadzēja padomāt.