×

Medmāsiņas - Nimfomānes grēksūdze, 2 daļa

Es kā medmāsa valkāju melnas zeķes un zeķturus, kas ir it kā formas tērpa daļa. To zina katrs vīrietis. Tas, ko viņi nezin, ir tas, ka mēs ne vienmēr nēsājam siltu triko līdz ceļiem. Ne katra to var atļauties.

Ja mēs tādu arī valkājam, tad tajos ir silti un ķermenis svīst, daļēji tādēļ, ka mums bieži jāstrādā daudzas stundas no vietas, un dažreiz arī mūsu fantāziju dēļ, lai pārvarētu vēl vienu grūtu darba dienu.

Un tomēr mums veicas! Vairākas reizes dienā jaunākie ārsti, fizioterapeiti vai pat slimnieki izsaka mums piedāvājumus.

Es atcerējos kādu gadījumu, kas notika, kad es strādāju ortopēdiskajā palātā. Tur bija ievietots kāds profesionāls futbolists, kura vārds bija Kārlis. Viņam bija lauzta kāja, viņš atjaunoja savu veselību un šo traumu pacieta ar atdarināšanas vērtu drosmi. Viņam bija lauzta gūža, un tādēļ viņa kāja bija ģipsī līdz pašam šekumam.

Viņam bija nepieciešama palīdzība, lai apmazgātos vai pakasītu grūti pieejamās vietas. Kādā dienā, kad es strādāju, Kārli un vēl piecus citus slimniekus, kurus es apkalpoju, bija jānomazgā gultā.

Vērojot mani, kā es gatavoju bļodu ar siltu ūdeni, ziepes un flaneļa dvielīti nosusināšanai, pēc tam aizvelku aizkarus apkārt gultai, Kārlis sāka atpogāt savu pidžamu. Protams, viņa ģipša dēļ man bija jāpalīdz novilkt viņa pidžamas apakšdaļu. Es centos visu veikt profesionāli. Pidžamas apakšdaļa noslīdēja, atklājot skatam viņa peni. Es sāku ieziepēt viņa kaklu un muguru, pēc tam mazgāju viņa krūtis. Es visiem spēkiem centos būt mierīga, bet manas acis šķielēja lejup, un, paskatījusies uz viņa peni, es redzēju, kā tas stipri dreb. Kārlis noķēra manu skatienu, un viņa sejā atplauka plats smaids, jo viņš ar nepacietību gaidīja, kad es nomazgāšu viņa lepno locekli. Tā kā katram slimniekam bija atvēlēts noteikts laiks, es ar atvieglojumu teicu, ka, ja viņš pat būtu spējīgs, viņam tāpat būtu jāaizmirst spēle manos vārtos. Mēs iesmējāmies un viegli nosarkām.

Es atrados aiz aizkariem vienatnē ar pievilcīgu un sportisku vīrieti. Tā bija perspektīva, kurai būtu grūti pretoties, taču šī brīža apstākļos tas bija jādara. Es nokļuvu līdz viņa loceklim un sāku ar flaneļa dvielīti apslaucīt kājstarpi. Manā acu priekšā loceklis sāka sārtoties, kļuva vēl cietāks un stipri drebēja. Es lēni pacēlu skatu un raudzījos viņam tieši acīs, tā ka flaneļa lupatiņa izslīdēja man no rokām, bet mani pirksti turēja viņa resno locekli. Es to maigi glāstīju, bet mana vagīna pildījās ar mitrumu, kas līdzinājās šķidrai ugunij, kuru uzsūca biksītes.

Te pēkšņi es izdzirdēju vecākās māsas balsi, kurai atsaucās atbalss visā palātā, un tas mūs abus atgrieza īstenībā. Es palaidu vaļā viņa skaisto locekli un papliķēju viņam pa zodu.

Ar saulainu smaidu es teicu: "Tā ir vienīgā vieta, kas jākasa tev pašam!" Atbildes vietā viņš iesmējās un visu atlikušo laiku, ko viņš pavadīja šajā palātā manā uzraudzībā, mēs pārmijām pašus intīmākos un slēptākos smaidus. Es uzskatu, ka tā ir viena no privilēģijām, ko bauda tās sievietes, kam jāapmazgā vīriešu locekļi, katru dienu.



P.S. Turpinājums sekos