×

Pēc seksa izslāpusī Medmāsa.

Par šo gadījumu klusēju daudzus gadus, pat sieva r par to neko nezina, taču tad man sagribējās izkratīt sirdi. Man pienāca laiks iet armijā, ko man trakoti negribējās darīt. Un te kāds draugs ieteica:
- Pamēģini izlikties par psihu, tad tevi neņems.
Vienvārdsakot, panācu, ka mani nosūtīja uz izmeklēšanu psihenē. Devos turp, atzīšos gadīgi, ne pa jokam izbijies - kā nekā priekšā trakie, taču tas pats paziņa mani atkal mierināja:
- Neuztraucies, vecīt, tur kāda puse alkoholiķu, bet tie ir mūsu ļaudis, viņi tev neļaus darīt pāri.
Izrādījās, ka alkoholiķu tik daudz nemaz nav, viņi dzīvoja atsevišķi un bija kaut kādi "bāli" cilvēciņi. Toties pārējie gan bija "spilgtas personības".
Iepazinies ar šo publiku, secināju, ka liela daļa no tiem vienkārši izliekas - vai nu tāpat kā es no armijas vairās, vai arī negrib strādāt.
Personāls pret mums izturējās pilnīgi lojāli. Tiesa, bija viena māsiņa, no kuras baidījās visi. Tā bija Aijas kundze. Liela, slaida auguma četrdesmitgadīga dāma ar mūžam sakniebtām lūpām un skatienu sirpja asumā. Viņa runāja niknā balsī, cirta īsas, valdonīgas frāzes. Pieprasīja bez ierunu pakļaušanos. Ar tādu vis nerotaļāsies -tikko kādu vārdu pretī bildīsi, viņa jau auro: "Sanitār, špricīti!" Bet pēc šitās špricītes pusdienu kā idiots sāpēs locīsies. Kad viņa parādījās, pat pēdējais trakais aizmirsa, ka ir traks, un visi kā viens tēloja no sevis maigus neaizmirstulīšu pušķus.
Sākumā mani pārsteidza, kāpēc viņas vārdu visi trakie viņai aiz muguras izrunā, daudznozīmīgi ķiķinādami un miegdami acis. Taču mana neizpratne ātri tika izklīdināta. Kādu-nakti, kad Aija atkal dežūrēja, mani uzmodināja mans kaimiņš Janka un smīkņādams vaicāja:
- Nu ko, vai nāksi skatīties?
- Ko tādu?
- Aiju, - Janka nostiepa un līksmi ieķērcās.
- Ko tu gvelz, ir jau trīs naktī!
- Kā gribi, - Janka apvainojās. - Visi jau aizgāja, bet tu esi jauniņais, vari arī nezināt...
Es pārlūkoju palātu, patiešām - visas gultas bija tukšas. Gulēja tikai laikam vienīgais mūsu palātā patiesi jukušais pacients Ričs. Es izmetos ārā no gultas un izsteidzos koridorā. Tur pie vienas no palātām es ieraudzīju bariņu mūsējo, kas, satraukti grūstīdamies, kaistošām acīm lūrēja pa pavērto durvju spraugu. Pacēlies uz pirkstgaliem, es ielūrēju palātā. Aija ar dvieļiem lietišķi saitēja psiha rokas un kājas pie gultas. Pacients nepretodamies vēroja māsas darbošanos, viņš izskatījās kā likteņa nolemtais.
Darbu pabeigusi, Aija atmeta segu un novilka slimajam bikses! Es nodrebēju. Smadzenēs svaidījās doma, ka kāds ir jāsauc palīgā. Nedrīkst taču tikai noskatīties, kā ņirgājas par nelaimīgu cilvēku!
Tostarp Aija nometa savas kurpes, novilka biksītes; Es aizturēju elpu. Medmāsa uzrāpās uz sava paciente un es pirmoreiz mūžā ieraudzīju, kā tas notiek.
Mani satrieca nevis tas, ko viņa darīja, bet gan fakts; ka viņu nemaz nemulsināja kārais skatītāju pulciņš aiz durvīm. Šķita, ka tas viņai tikai sagādā papildbaudījumu. Kā man pēc tam pastāstīja Janka medmāsa to darīja regulāri katras savas dežūras laikā. Staigāja pa palātām un piemeklēja jaunus kadrus, lai gan viņai bija arī savi favorīti.
Tas viss mani trakoti uzkurināja. Līdz šim man nebija bijusi neviena sieviete, man bija tikai 17. Taču Aija pie manis nenāca, viņa mani pilnīgi ignorēja. Es cietu un baigi dusmojos. Te mūsu palātā iemitināja divus noziedzniekus, kam draudēja liela sēdēšana, un kas tāpēc tēloja jukušus. Tieši šo vakar Aija ieradās, lai "apciemotu" mūsu palātā gulošo patiesi trako Riču.
Notikušais ir pelnījis sīku un pamatīgu izklāstu. Aija sasēja Riča rokas un kājas. Pamodās arī noziedznieki. Nesaprazdami, ko medmāsa dara, viņi izbijušie blenza dīvainajā ainā. Kad Aija novilka savas biksītes, noziedznieku acis iegailējās - viņi tik sen nebija baudījuši sievieti! Abi nekavējoties sāka rīkoties: satvēra Aiju, iegrūda ar seju spilvenā, norāva viņai atlikušās drēbes. Klātesošo uzmundrinošo saucienu pavadīti, čaļi kārtīgi izpriecājās. Ka abiem bija gana, viņi jautāja: - Eu, veči, varbūt vēl kāds grib?
Un abi sazin kāpēc paskatījās uz mani.
Mans ienaids pret Aiju uzvirda ar jaunu spēku: kā tik ne kaunīgi drīkst izmantot savu dienesta stāvokli un vienlaikus ignorēt mani?!
Piegāju Aijai no mugurpuses, uzliku rokas uz baltajām gūžām. Par atbildi sieviete kaut ko nourkšķēja spilvenā un sakustējās. Es atjēdzos, atcerējies savu naidu pret viņu. Un sāku atriebties! Es riebu un riebu, un man gribējās vēl un vēl. O, cik salda ir atriebība! Tā es visu atlikušo dzīvi esmu riebis sievietēm, nevienu nepalaižu garām! Tad man palika pavisam labi - biju atriebis. Pēc brīža biju aizmidzis.
Pamodos ar šausmām - kas nu būs?! Vai Aija zināja, ka es viņu drāžu? Kaut nu tikai viņas represijas mani neskartu!
Man par lielu pārsteigumu viss beidzās klusi un mierīgi - ne čiku, ne grabu. Uzzinājām, ka Aija paņēmusi slimības lapu - kā tad, brīdī, kad es slīgu miegā biju paguvis ievērot, ka Aijas baudīt gribētāju netrūkst. Pēc pāris dienām mani no slimnīcas izrakstīja.
Noziedzniekiem bija paveicies - viņus tik tiešām atzina par nenormāliem, bet mani gan ne... Sazina kāpēc man šķita, ka šim slēdzienam savu roku pielikusi arī Aija. Tikai nezinu, kā to tulkot - kā sodu vai kā pateicību
Tā nu man nācās dienēt armijā.